Uzdāvināt svētkos “mājas” – vai tas ir iespējams?

Uzdāvināt svētkos “mājas” – vai tas ir iespējams?

Ir pilsētu, novadu svētku un kapusvētku laiks. Svētkos mēs gaidām ciemos tuvos cilvēkus un atceramies arī savus mīļos, kuru nav vairs uz zemes. Mēs svinam pilsētas svētkus, tādēļ, ka šeit ir mūsu mājas un mūsu pilsēta, tādēļ, ka tuvības sajūta ar savējiem ir svarīgākais, kas mums ir dots. Ja savējie nav blakus, tad mūsu sirdī un domās viņi ir, mūsos ir arī tas, ko viņi devuši – mīlestība, padoms, atmiņas par kopīgajiem mirkļiem. Mūsu mājās ir lietas, skaņas un pat smaržas, kuras atgādina par nozīmīgiem notikumiem un cilvēkiem.

Svētki ir arī pārdomu laiks, un tad nu kaut kur prātā iezogas domas par bērniem, kuriem nav savu māju. Šķiet - katrs pieaugušais un pat jaunieši kaut reizi dzīvē ir uzdevuši sev jautājumu – vai es varētu pieņemt svešu bērnu, vai es būtu gatavs dāvāt viņam savu mīlestību? Jaunieši šai idejai varbūt pieietu ar entuziasmu, pieaugušie drīzāk ar realitātes piegaršu un pat kritiku pašiem pret sevi.

Sabiedrībā esam dzirdējuši daudz patiesu stāstu par to, kā iepriekšējās paaudzēs un pat vēl šobrīd kaimiņi pabaro un pat pieņem pie sevis bērnus, kā kopā ar saviem bērniem tiek audzināts un skolots kāds bērna klases biedrs vai draugs. Nereti draugus uz mājām atved bērni un jaunieši, kuri ir līdzjūtīgi, atvērti un ar drosmi darīt. Viņus tādus ir izaudzinājuši vecāki. Ģimenes, kuras minēju, nekad nav nosauktas par audžuğimenēm, visticamāk nav saņēmušas arī atbalstu, bet ir uzdāvinājušas svešiem bērniem “mājas”, un ne tikai mājas, bet arī tuvības sajūtu.

Sabiedrība pamazām mainās, atbalsta kļūst vairāk, un šobrīd arī pie mums jau gandrīz gadu Gulbenē darbojas Latvijas SOS bērnu ciemata asociācijas atbalsta centrs ģimenēm “AIRI vecākiem”. Tie, kuri ir atvēruši savas mājas durvis audžubērniem vai adoptējuši kādu bērnu, vairs nav tik ļoti vieni. Šie vecāki var saņemt individuālu psihologa, sociālā darbinieka vai centra vadītājas atbalstu. Lai būtu tuvāk ģimenēm, kurām nepieciešams padoms, mūsu centra atbalsta grupas vecākiem darbojas ne tikai Gulbenē, bet arī Rankā, Cesvainē, Balvos, Tilžā, Viļakā, Madonā un Zosēnos. Šajās atbalsta grupās, sanākot kopā, vecāki bagātina viens otru ar pieredzi, meklē un saņem atbildes uz jautājumiem un risina grūtības – viņi ir kā atbalsta komanda viens otram.

Mūsdienās audžuvecāki nav vieni, jo viņu atbildība ir dalīta ar bāriņtiesu, rokas stiepiena attālumā ir arī sociālais dienests. Visa šī sadarbība pat pirms gadiem divdesmit vēl nemaz nebija izsapņojama. Piemēram, toreiz, kad uz konsultāciju atnāca izsalcis bērns, iespējams, ka pašam speciālistam bija jādodas uz veikalu un jāpērk maize. Sociālā dienesta toreiz vēl nebija, bet cilvēki ar misijas izjūtu bija. Pēdējos gados, dzirdot audžuģimeņu un “sistēmas bērnu” pieredzes stāstus, arī sabiedriskā doma pamazām aug. Un ir tik būtiski, ka brīdī, kad nolemj atvērt savas mājas durvis kādam bērnam, var saņemt atbalstu arī no draugiem, kaimiņiem un radiniekiem. Gados jauna, bet nu jau pieredzes bagāta trīs bērnu (no kuriem viens ir adoptēts, otrs audžubērns) mamma un žurnāliste Elīna Bataraga savā blogā manasdebesis.lv par atbalstu raksta tā: “Ļoti daudz tiek runāts par to, ka apkārtējie negatīvi uztver „sistēmas bērnus” un audžuģimenes. Sabiedrībā kultivētie nostāsti „man vienai paziņai bērni iznīcināja māju” un „manai paziņai ir zināma audžuģimene, kura tikai pelna naudu uz bērnu rēķina” ir pamatīgi iedragājusi bērnu iespējas iegūt ģimeni un mājas. Šie „viena tante teica” nostāsti, kuriem, protams, kaut kur ir sakne, sāk izplēnēt. Kad nupat izlēmām iegūt audžuģimenes statusu apkārtējo attieksme nebija no tām atbalstošākajām. Tomēr laiks iet un acis nemāna. Tas, ko cilvēki redz ir daudz vērtīgāk par „viena tante teica”. Tam ir lielāks svars”.

Vecāki, kuri šobrīd sanāk kopā mūsu ģimeņu atbalsta centra “AIRI vecākiem” grupās dažādās pilsētas un pagastos, ir brīnišķīgi cilvēki un atvērti pieņemt savā pulkā arī tos, kuri vēl ir tikai domā par to, ka varbūt varētu kļūt par audžuvecākiem vai kuriem ir jautājumi, kaut vai par to, kā audžuvecāki to spēj - atvērt savas mājas durvis, iespējams, nesaņemt atpakaļ skaļus pateicības vārdus, iespējams, negulēt naktis, pārdzīvot un atkal ticēt un turpināt.

Atbalsta grupās mēs dalāmies viens ar otru, esam atklāti. Tie, kuri paši ir piedzīvojuši pamestības sajūtu, vislabāk saprot, cik ļoti bērnam ir nepieciešamas mājas un sava uzticamības persona - pieaugušais. Tie, kuri bērnībā no saviem vecākiem mācījušies ka “mājas” var uzdāvināt kādam, kam tās ļoti nepieciešamas, var dalīties ar pārliecību. Tie, kuriem ir liela pieredze audžuģimenes darbā, sniedz citiem iedrošinājumu.

Ja kāds, šo visu lasot, noķer savā prātā urdošu domu “varbūt es arī varētu”, iespējams arī svētku laikā var apstāties un padomāt.

Varētu šķist, ka cilvēkus no iespējas uzdāvināt ”mājas” kādam cilvēkbērnam visvairāk attur bailes no protestējošas bērna uzvedības, traumatiskas pieredzes sekām, ielaistām saslimšanām, sabiedrības jautājumiem, ikdienas rūpēm. Jā, arī tas, tomēr sarunās ar potenciālajiem un esošajiem audžuvecākiem atklājas, ka vislielākās šaubas ir par to, vai es būšu pietiekoši labs vecāks? Uz šo jautājumu nevar atbildēt vienā teikumā, tomēr šis jautājums pats par sevi jau ir viena no laba vecāka pazīmēm. Tikai labi vecāki, kam rūp bērns, uzdod sev šādu jautājumu. Tas vienādi attiecas kā uz bioloģiskajiem vecākiem, tā arī uz audžuvecākiem. Jautājumu, protams, vēl ir daudz – kā veidot attiecības ar bioloģiskajiem vecākiem? Kurš vecāks tad ir “īstais”? Ko bērnam stāstīt un ko nestāstīt? Kā pārdzīvot šķiršanos, ja bērns ģimenē ir tikai uz laiku?

Ja galvā ir daudz jautājumu, tad ir vērts nākt un par to runāt. Uz pilsētas svētkiem uzdāvināt kādam “mājas” ir iespējams domās. Domās viss sākas, tas jau ir lēmums. Lai lēmums piepildītos, ir jānoiet ceļš – pirmais solis ir uzrakstīt iesniegumu bāriņtiesā, tad nākamais solis - rudenī piedaloties Latvijas SOS bērnu ciematu asociācijas atbalsta centra “AIRI vecākiem” apmācībās Gulbenē, un tad jau ap Ziemassvētkiem var būt klāt patiess un cilvēka dzīvē būtiskas dāvanas laiks.

Iespējams, tas ir uz laiku, iespējams uz dažiem gadiem, varbūt uz visu mūžu, bet katrs laiks, kurā bērnam ir bijis savs pieaugušais un savējās mājas, palīdz izaugt par veselāku un laimīgāku cilvēku.

Ja izlasot šo rakstu, jums ir radušies jautājumi, kā dāvāt māju sajūtu kādam bērnam vai ir vēlme dalīties ar pārdomām, idejām, jautājumiem, mēs gaidīsim jūs ģimeņu atbalsta centrā “AIRI vecākiem”, Rīgas ielā 47, Gulbenē, 2019. gada 7. augustā, plkst. 17.00.

Aicinām sanākt kopā tos, kuri nespēj palikt vienaldzīgi – pieaugušos un jauniešus, kuri ir par mājām un ģimeni katram bērnam. Mājas nozīmē ne tikai kādu celtni vai telpu, tas nozīmē ģimeni. Šobrīd dāvājam laiku pārdomām un gaidām uz sarunu 7. augustā un arī citās darba dienās!

Gulbenes Ārpusģimenes aprūpes atbalsta centra “AIRI vecākiem” komandas vārdā Rasma Piliņa, centra vadītāja