Kāzu kleitu stāsti

Kāzu kleitu stāsti

Jau kopš pagājušā gada aktīvi vācam informāciju par kāzu kleitām, esam saņēmuši arī līgavu stāstus par to, kā tika iegādāta sava īstā kāzu kleita. Sakām jau tagad PALDIES par foto ar jūsu īpašās dienas kleitām. Taču labprāt gaidīsim vēl fotogrāfijas, stāstus un pašas kleitas.


1. stāsts "Mīlestība visa mūža garumā"

Autore: Sarmīte Akmentiņa

Foto: no personīgā arhīva

Jau vairākus mēnešus vācam kāzu kleitu stāstus, fotogrāfijas, un šī darba procesā nākas dzirdēt arī patiesi skaistus vēstījumus par iepazīšanos, mīlestību par tērpu darināšanu un lietām, kas ir saistītas par un ap kāzām. Es vēlos izstāstīt Jums visiem kādu sev tuvu un pavisam mīļu cilvēku mīlas stāstu, kuru esmu klausījusies no savas mammas, apkārtējiem un arī pati, maza meitene būdama, tirpinājusi ar jautājumiem savu vecmammu jeb savu Osa babu. Es ar Jums padalīšos ar savu vecvecāku mīlas stāstu.
Tas bija piecdesmitajos gados, kad jaunu meiteni bija noskatījuši divi kaimiņu puiši, kuri tajos laikos strādāja pie saimnieka par palīgiem. Viens no kaimiņu puišiem Broņislavai ļoti nepatika. Likās tik uzbāzīgs un par precībām tik domāja, bet par otra eksistenci īsti pat nezināja. Nabadzīgs lauku puisis, kurš uz darbu allaž gāja baltā kreklā. Vecmamma par precībām pat nedomāja, jo viņas māte vienmēr viņai bija piekodinājusi, ka vajag iemācīties sprēst, aust, adīt utt., ka nevajagot darīt kā vecākajai māsai; - iziet pie vīra jau 18 gados. Broņa bija čakla un izdarīga sieviete, gāja par saimnieci godos, dziedāja gan veicot smagus darbus, gan prieka reizēs.

Atceros, kā mamma un vecmamma stāstīja par to liktenīgo reizi, kad vecmamma arī ieskatījās vectēvā. Bijuši visi zaļumballē, un abi kaimiņu puiši esot solījušies vest mājās. Vecmamma sapratusi, ka ir īstais brīdis iedot kurvīti tam netīkamajam un beidzot kārtīgi sapazīties ar Jāni. Vectēvs esot vedis vecmammu uz sava velosipēda kārts līdz pašiem Aukstoriem. Draudzējušies viņi nepilnu gadu un, kad vecmammai bija 30 gadi, apprecējās. Broņislavai ar Jāni bija lielas kāzas, apmēram 100 cilvēki, precējās 1956. gada 6. jūlijā. Broņai kleitu šuva Rešņu māmuļa. Kā jau kārtīgai meitai, mājās bija audzētas savas mirtas, kuras viņa arī pēc laulībām atveda uz vīra mājām, lai aug arī viņas meitai, bet Osa mājās mirta negribēja augt. Gadu pēc kāzām piedzima meita Anna un četrus gadus vēlāk - dēls Vitolds. Viņi viens otru uzmanīja un sargāja. Kad Osa baba gāja uz ansambļa mēģinājumiem, vienmēr padomāja arī par vectēvu, teikdama: “Savam večukam vāg kaidu kompetu, lai sovā paksī napurp”. Tā viņa vienmēr atnesa viņam 100 gramus ledeņu. Kāpēc tik maz, Jūs domāsiet? Tas tāpēc, ka, lai pa nedēļu noēdas un nākošajā reizē nav jālamājas, kad atkal ies dziedāt, kompetas tak vajag.

Man vienmēr būs atmiņā, kā viņi viens otram gāja līdzi un kopā darīja visus darbus. Tāda mīlestība un uzticība viens otram! Atceros, kā vačuks stāstīja, ka viņam nepatīkot, ka Osa baba brauc kur dziedāt, jo nevarot bez viņas. Abi kopā nosvinēja 50 gadu kāzu jubileju. Osā balle bija vairāku dienu garumā. Laimīgi viņi bija, un kā vecmamma teica: “Bez kosa jau nabeja, bet tok obi kristeigi dzeivojam ” un sāka dziedāt to dziesmu:” Es ar sovu veireņu reizē, reizē!” Tā viņi vēl gandrīz divus gadus reizē, reizē, līdz arī mūžībā aizgāja reizē, ar pāris dienu starpību… Mīliet viens otru un cieniet tā, kā to darīja mani vecvecāki!



2. stāsts "Vienkārša, bet ar interesantām detaļām bagāta kāzu kleita"

Autore: Lucija Bukša - projekta idejas autore

Foto: no personīgā arhīva


Manu vecāku - Intas un Staņislava - kāzas notika 1953. gada 8. augustā. Vīksnas puses Kačupes puisis Sprogu meitenē ieskatījās ballē un tā arī „sadejojās”. Balvos tēvs uzcēla māju, viņam bija „zelta” rokas, pieprata kalēja amatu. Nebija tāda darba, ko viņš neprastu. Laulībā piedzima pieci bērni - trīs dēli un divas meitas. Sudraba kāzas viņi nenosvinēja, jo diemžēl tēvs gāja bojā traģiskā negadījumā. Māte mūs izaudzināja viena, par vienu no galvenajām vērtībām izvirzot darba tikumu. Pati visu mūžu, līdz pensijai, nostrādāja vienā darbavietā - Balvu maizes kombinātā.
Izprecinājusi mūs, bērnus, bija ļoti priecīga par 15 mazbērniem, ar kuriem čubinājās, kā „cāļu” māte. Ievērības cienīgs liekas fakts, ka vecākus laulāja priesteris Jānis Svilāns, un arī mēs, bērni, tikām laulājušies pie šī priestera, tikai Baltinavas baznīcā. Un, kā jūs domājat, kur tika krustīti viņas mazbērni? Protams, Baltinavā, pie Jāņa Svilāna. Tā izveidojās kā tradīcija, un citi varianti nemaz netika izskatīti. It kā vienkārša, bet ar interesantām detaļām bagāta, mammas kleita vēl tagad izskatās krāšņa. Tikai sadzeltējusi gan. Audums liekas gofrēts,caurspīdīgs. Apakšā vilkta kokvilnas apakškleita ar šaurām lencītēm un mežģīnēm apakšmalā. Tante Anastasija stāsta, ka kleita tika nopirkta nepabeigta - pusfabrikāts, un tad ar roku sašūtas dažas šuvītes. Šuvuma vieta vēl tagad ir skaidri saskatāma. Acīmredzot, tā sanāca lētāk.
Kleita ir labi saglabājusies - nav nokrāsota, pāršūta vai apgriezta. Pateicoties tam, ka bija ielikta dekoratīvajā spilvenā kā pildījums. Tajā laikā nebija ne porolona, ne sintepona, tādēļ izlīdzējās ar to, kas bija pie rokas - kaut kas, kas netika nēsāts. Mammas kleita bija tā, kas rosināja pievērsties līgavas kleitas pētīšanai, jo gribējās uzzināt par citu līgavu kleitu likteni un stāstus „celt gaismā”. Pirmkārt, ieinteresēja modeļi un tas, kā mainās līgavas kleitas mode. Ļoti patīk skatīties 60.-70. gadu bildes, kad līgavas šuva īsas kleitas. Otrkārt, likās interesanti izpētīt arī līgavas pušķus. Daudz ko pastāsta arī plīvurs. Tā tas viss iesākās un turpinās. Mana kāzu kleita arī ir izvilkta no „pūra lādes” un gaida, kad tiks izstādīta pasākumā Lazdukalnā. Atgādinām, ka apkopojam informāciju par līgavas kleitas vēsturi un par visu, kas saistīts ar pāra īpašo svētku mirkli. Kleitas modeļi, līgavas pušķi, kāzu auto, visu, kas bija modē tavā laikā, vecāku un vecvecāku laikā. Kā arī ievācam ticējumus un paražas, kas sendienās tika ievēroti, lai nodrošinātu laimīgu kopdzīvi. Izlasi, iedvesmojies un atsūti savu stāstu! Paldies jau iepriekš!



3. stāsts "Pakaļ savai laimīgajai kleitai devās trīs reizes"

Autore: Lauma Nagle

Foto: no personīgā arhīva


Katrai līgavai sava kāzu diena ir ļoti īpaša, vēl īpašāku šo dienu padara kleita, kādā ir līgava. Droši vien, daudzas meitenes jau bērnībā izsapņoja, kāda kleita viņām būs kāzu dienā… taču ne es. Esmu perfekcionists, tāpēc katrai detaļai un sīkumam ir ļoti liela nozīme, arī kāzu kleitā! Tai pat laikā, pēc horoskopa zīmes esmu svari, tāpēc svarīgus lēmumus pieņemt man ir ļoti grūti. Izvēloties kāzu kleitu, man bija bail, ka es nopirkšu kleitu, kura vēlāk man nepatiks vai par kuru es sākšu šaubīties. Varbūt tieši tāpēc mans stāsts par „manu kleitu” iesākas šādi…

Pirmā kleitu apskatīšanas un pielaikošanas reize bija pavisam neplānota. Ciemojos pie māsīcas Rīgā, runājām par kāzām, par plānošanu, par dažādiem sīkumiem un māsīca saka: „Hei, ejam pastaigāsim pa Avotu ielu, apskatīsim kāzu kleitas, varbūt kaut kas iepatiksies!
Nav jau obligāti pirkt, bet paskatīties varam.” Tā mēs izstaigājām 3-5 kāzu salonus un vienā no tiem kāda kleita aizķēra manu uzmanību… bet te atkal nospēlēja lomu „svaru būtība” un es sāku šaubīties, vai man viņa patīk tik ļoti, lai iegādātos uzreiz. Atbraucot uz mājām, domas tieši par šo kleitu neizzuda. Pēc neilga laika bija ieplānots brauciens uz Rīgu un palūdzu brālim, lai brauc ar mani, domāju – parādīšu kleitu brālim, vēl kāda svarīga cilvēka domas un viedoklis… Aizbraucām līdz kāzu salonam, parādīju brālim kleitu, bet Viņš nebija īpašā sajūsmā, kas atkal man lika šaubīties, vai tiešām pirkt tieši šo kleitu. Vēl pēc neilga laika atkal bija brauciens uz Rīgu, šoreiz kopā ar mammu. Bija pieteikta kāzu kleitu laikošana citā kāzu salonā. Pielaikojot vairākas kleitas – neviena tā arī neiekrita man sirdī. Sabēdājusies, ka pastāv iespēja, ka vispār neko neatradīšu, vedu mammu uz to pašu salonu, kur bija TĀ kleita, kuru jau rādīju gan māsīcai, gan brālim. Apģērbjot 3. reizi šo kleitiņu, sapratu, ka manas domas visu laiku ir ar šo kleitu! Mamma pārliecināja, ka ir jāpērk!

Nekad nebiju domājusi, ka kleitas izvēle būs tik sarežģīta… internetā biju atradusi un saglabājusi desmitiem kāzu kleitas! Taču pakaļ savai laimīgajai kleita devos 3 reizes! Ir teiciens: „3 reizes uz laimi”… tā arī es izvēlējos savu laimi!



4. stāsts "Iegādājoties kāzu kleitu, saņem arī dāvanu"

Autore: Maruta Kalnēja

Foto: no personīgā arhīva


Kāzu kleitas meklēšana izrādījās sarežģītāks process nekā likās, klīdām pa veikaliem visu dienu. Sākumā ar vīra māsu divatā devāmies uz kādu salonu Gogoļa ielā. Uzlaikojot pirmo kleitu, biju nelielā šokā, jo izskatījās vienkārši briesmīgi, tāpēc klusībā nopriecājos, ka ielūgumi vēl nav izsūtīti, tas nozīmē, ka var vēl visu atcelt.

Dienas otrajā pusē mums kleitas meklējumos, pievienojās mana krustmāte. Viņa teica, ka jāiet ir uz Avotu ielu, jo tur esot visi kāzu kleitu saloni, tāpēc atrast īsto būs viegli. Tā mēs apmeklējām daudzus salonus pēc kārtas un pārmērīju ļoti daudzas kleitas. Vienā no Avotu ielas saloniem arī tika iegādāta gan kleita, gan plīvurs, gan bolero jaciņa. Šeit jāsaka lielu paldies krustmātei, kura ļoti labi prot pajautāt par atlaidēm.
Tika iedota atlaide kleitai, bet plīvurs un bolero kā dāvana. Kleitas liktenis pēc kāzām… Nu jau gandrīz 10 gadus kleita stāv skapī ar visu netīro malu, jo jautrās dejošanas dēļ, man nācās nomainīt augstpapēžu kurpes uz parastām laiviņām, līdz ar to kleitas vilkās pa zemi un uzslaucīja lielu daļu netīrumu. Izlasi, iedvesmojies un atsūti savu stāstu! Paldies jau iepriekš!